Man nevajag daudz, lai iztēlotos, ka ir noticis sliktākais. Jau kopš bērnības bailes ir bijušas manas uzticamākās pavadones. Tās man seko it visur. Arī, kad ieslīgstu miegā, tās runā ar mani. Tās man saka, ka debesis ir violetas, nevis zilas. Tās man saka, ka man ir seši pirksti, nevis pieci. Tās man saka, ka visi gaismas slēdži ir saplīsuši, un es tām ticu. Kad tās saka, ka laiks bēgt, es bēgu bez ierunām, tomēr kad atveru acis, es saprotu, ka patiesība man ir jāiemācās no jauna.