Klusums. Novembra vējā smaržo sveķi.

Piepilsētas meža taku klāj brūnas priežu skujas. Mana kreisā kabata smaga, tajā žvindz atslēgas un pleijera austiņas. Es jūtu, ka jaka velk uz vienu pusi, neritmiski sitoties pret kāju. Eju ātri, brīžiem metos skriet līdz aizelšos. Man svīst rokas un no uztraukuma šķiet, ka kāds seko; atskatos, bet ceļš ir tumšs un tukšs. Cauri krosenēm spiežas čiekuru asie stūri, nereti ieduroties pēdas pašā viducī.

Kas tur lapās čabinās? Pēkšņi krūmos pavīd acu pāris, man piemetas drebuļi un mēģinu atcerēties pašaizsardzības paņēmienus, bet saprotu, ka nezinu, ko darīt, ja uzbrūk, piemēram, lapsa. Brienu caur aso gārsu, saskatu, ka tā tomēr zālē iemesta skārdene, kas atspīd pilsētas pieklusinātajās gaismās.

Remdējot uztraukumu, es dungoju “upe nesa ozoliņu, ar visāmi bitītēm”. Tā jau ir, es atceros, ka cilvēki ir teikuši, ka nedrīkt klausīties mūziku uz austiņām, ja vienatnē iet pa tumsu.