Par sērijas „Sēdi kluss” galveno objektu kļuvusi telpa, kas dāvā man iespēju uz brīdi atpūsties no nepieciešamības radīt iespaidu, būt par attēlu, objektu pašai. Rituāli pārvietojoties starp personīgajām spēka vietām Latvijas mazpilsētās, pilsētu nomalēs vai tikai nomaļu sajūtā, cenšos reģistrēt to dažādās grimases. Kameras slēdža nospiešana apstiprina manu klātesamību, piederību, ierašanos un atvadas. Dažkārt tas ir veids kā savu (pie)redzi pielāgot neapgūtai ainavai vai situācijai. Starppilsētu autobusā sēžos kā laika mašīnā, lai dotos lēnaku pulksteņu, radošas izdomas un patiesu vaibstu meklējumos viņpus Rīgas modēm, vienlaikus - bēgot no centra un meklējot iekšējo. Mani interesē aploces attiecība pret centru. Ja, piemēram, skatās no Austrumiem, Ludza ir Latgales nomale, Latgale - Latvijas nomale, Latvija - Eiropas nomale.

Centrā viss notiek, viss nolikts priekšā-- ir jāpieliek zināmas pūles, lai aptvertu notiekošo. Tuvāk aplocei pašam notikums jāierauga, jāpasludina vai jākļūst par tā iniciatoru. Tas prasa lielāku ieskrējienu. Vienlaikus, vari atļauties piesēst uz apgāztas ķerras un neskriet.  Atlaidies klubkrēslā, acīm izseko  tapešu ornamentu un čukstus nolasi dzejoli, ko sastāda grāmatu muguras plauktā.

Sērijas nosaukums radies, spēlējoties ar frāzēm, ko veido tīmeklī visbiežāk meklētie vārdu savienojumi, kas saistīti ar sēdēšanu:       

 Sit silently /sit silently doing nothing / we sit silently and watch the world / we sit silently and watch

Iespējams, klubkrēslā atlaidies arī F. Kafka, kad viņu piemeklējusi apjauta: nevajag, lai tu izietu no mājas. Paliec pie sava galda un ieklausies. Pat neklausies, tikai gaidi. Pat negaidi, tikai klusē un esi viens pats. Pasaule tev piedāvāsies,nomezdama masku, viņa nespēj citādi kā vien svētlaimē izvīties tavā priekšā.