Ilgāk par galvassāpēm es pazīstu tikai dažus savus tuvākos radus. Ar migrēnu kopā mēs dzīvojam jau vairāk nekā trīsdesmit gadus un joprojām nevaram viena otru ciest.
Satiekoties man parasti gribas vai nu vemt, vai nomirt, tomēr dzīvot bez viņas arī neprotu. Migrēna man ir bijusi līdzās un atbalstījusi teju visos dzīves grūtākajos brīžos. Es viņu pazīstu labāk nekā man gribētos – zinu, kāds spilvens viņai patīk un kāds vīns riebjas, zinu, ka vasara derdzas.
Taču es gurstu no viņas klātbūtnes un vēlmes visur vilkties man līdzi. Cenšos izrauties kaut kur dabā, atpūsties, bet viņa vienmēr mani atrod un grib runāt par sevi. Jā, migrēna ir uzticama, bet varu likt galvu ķīlā, ka šīs attiecības man nenāk par labu.
Pēdējā laikā, kamēr viņa guļ un elpo man pakausī, es arvien biežāk sapņoju par to, kā mana dzīve izskatītos bez viņas.
Varbūt tā ir pusmūža krīze, bet man reāli gribas viņu pamest.