Indivīda nespēja veidot attiecības ar saviem līdzcilvēkiem un sabiedrību, nespēja mīlēt, ir pārvērtusi tā ikdienu par nebeidzamu bezpersonisku rituālu virkni.

Rituālu sākotnēji mitoloģiskais un individuālais saturs ir noplicinājies līdz kolektīvi veicama uzdevuma diktētam formālismam, kas ritmiski un iepriekš paredzami virza sabiedrības un to veidojošo indivīdu ikdienu atkarībā no kalendāra lapiņās rakstītā.

Līdzjūtība, draudzība, prieks par citu panākumiem un pašuzupurēšanās ir nevis vispārcilvēciskas un ikdienā klātesošas vērtības, bet jēdzieni, par kuriem tiek atgādināts pāris reizes gadā, kad personiskums un sajūtu patiesums tiek aizstāts ar butaforiskām dekorācijām, bet minētās vērtības, nespējot tās atrast sevī, atlīdzinātas materiālismā, kopā radot skaistu stāstu par sirsnību, atcerēšanos, piepildītām attiecībām un cilvēcību.

Tomēr stāstam noticēt ir katra paša izvēle.

Tāpat kā saprast vai vēlme visur saskatīt liekulīgu izlikšanos un nepatiesumu, nenorāda tikai uz paša atsvešinātību un nespēju uz empātisku rīcību.