*OTĻIČNO! (no krievu valodas, LIELISKI!) - tā šīs sērijas varoņi vienmēr atbild, kad prasu, kā viņiem klājas. 

Grāmatai nav ne sākuma, ne beigu - tā skatāma no abām pusēm. No vienas puses atvērumā augšā pa labi ir autores bildes, bet lejā pa kreisi kājām gaisā - bērnu bildētās. Apgriežot grāmatu otrādi, attiecīgi - bērnu bildes ir augšā, bet autores bildes - apakšā kājām gaisā.

Par autores bildēm: 

Šī grāmata ir veltīta Vikai, Krisķinkai, Sašam, Ļoņam, Ņikitam, Andai un Angelinai - bērniem, kurus 2012. gada vasarā sastapu savas mājas pagalmā Grīziņkalnā.

Pirms tapa grāmatas pirmā bilde, kaimiņbērnos redzēju vienīgi mežoņus, kuri tīšām aplauž krūmus, dauza stiklus un kaitinoši skaļi klaigā zem maniem logiem.

Tagad mums ir izveidojusies savdabīga draudzība, kas viņu bērnībā ir ienesusi papildu prieku, bet man devusi iespēju iepazīt un izjust rajonu, kurā dzīvoju jau vairāk nekā 10 gadu.

Apskatījuši bildes, ko izdalīju bērniem, Sašas vecāki uzaicināja mani iemūžināt viņu kāzas, bet Vikas mamma teicās mani pieaicināt fotografēt tusovku uz prāmja, kas, iespējams, būs mana nākamā fotodarba saturs.

Par bērnu bildēm: 

"Man jau nav, ko fočēt - tikai papagailis,” teica Ņikita, kad devu viņam vienreizējo fotokameru un lūdzu nobildēt savās mājās to, kas viņam mīļš.

Saša un Ļoņa nebildēja, jo mamma neesot ļāvusi. Izpakoju aparātus, kas pie puikām nostāvēja 2 nedēļas, un lūdzu nodot vecākiem ziņu, ka tos bērni tiešām drīkst lietot. "Pateikšu tētim, kad pamodīsies. Tagad viņš guļ. Naktī spēlēja kompjūterspēles.”

Andai un Angelinai nepaspēju uzdevumu iedot, jo viņas aizveda policija. Savāca uz bērnu namu, jo "mamma bija piedzērusies” - zināja teikt Saša un piebilda: "A vispār labi, ka aizveda. Jo viņas mētājās ar nažiem...”