Izmantojot ģimenes fotoarhīvu, tiek pārskatīts, kā fotogrāfijā esošie elementi kļūst par būtisku sastāvdaļu indivīda pagātnes naratīva pārskatīšanā un pierādīšanā.

Šis darbs pēta pieķeršanos kaut kam nesasniedzamam un vēlmi pieņemt laika telpu, kas nemitīgi atkārto, pārveido realitāti, kurā dzīvojam, un nastu, ko tā sevī iekļauj.