Bērnības atmiņas ir savdabīga lieta, jo reizēm grūti saprast, vai tu tiešām kaut ko atceries vai tev tikai tā šķiet, jo apkārtējie tev to ir pastāstījuši, vai arī tu esi ieraudzījis attiecīgā notikuma attēlu. Bērnība un jebkurš cits dzīves posms ar savu mirkļu plūdumu atmiņās iegūst struktūru, kādas tam konkrētajos brīžos nav bijis.

Man gandrīz nav nevienas bērnības fotogrāfijas. 

Reizēm tas liek justies dziļi aizskartai. Atmiņas nav reģistrētas. 

Prātā ir daudz pagātnes nospiedumu, bet nav nevienas vizuālas liecības. Tas mēdz radīt šaubas par atmiņu patiesumu.

 Ikvienai personai ir tiesības uz savu bērnības attēlu. Bet mātei nav laika fotografēt, visu laiku jāstrādā.

 Bērnības attēlu trūkumu neapzināti sāku kompensēt, neatlaidīgi fotografējot savu pusmāsu un pusbrāli. Sākotnēji šis process bija vienkārša bērnu dzīves un viņu savstarpējo attiecību dokumentēšana, kas pakāpeniski pārtapusi par izmisīgu vēlmi rekonstruēt savas bērnības iespējamās un neiespējamās fotogrāfijas. Ar projektu “Attēls, kura nebija” mēģinu izārstēt savas atmiņas un izkliedēt iedomu telpas neskaidro miglu.