Kopš vecvecvecmāmiņas vīra un četru dēlu traģiskajiem likteņiem, manas dzimtas vīrieši no dzīves atvadās pārāk agri. Vecmāmiņas vīru nogalināja 27 gadu vecumā, viņam nākot mājās. Vecmāmiņa apprecējās otrreiz, bet laulība ar laiku tika šķirta. 

Spilgtākā bērnības atmiņa ir par vecmāmiņas otro vīru. Viņš nāca sveikt mani un māsu vārda dienā pat tad, kad laulība ar vecmāmiņu jau bija šķirta. Saulainā novembra dienā opis Pēteris ienāca savā dubļonkā. No viņa nāca aukstums, bet rokās zemenes un dāvanas. Māsai uzdāvināja bītleni, bet man naudu “Tu pati labāk zināsi, kas tev vajadzīgs”. Viņš no dzīves aizgāja, aizmiegot pie stūres. 

Kad es piedzimu, tētis izšķīrās no mammas. Vīrieši manā dzīvē aizplūst, nespējot sniegt nekādas vadlīnijas vai palīdzēt izprast attiecības ar šo dzimumu. Šī sērija tapa kā personisks rituāls -  seanss vai attīrīšanās no sāpēm, vienaldzības un bailēm par to, ka dzimtas kokā ierakstītais var atkārtoties arī ar mani.