Es strādāju muzejā - te uzkrāj priekšmetus, kas iemieso atmiņas. Es mēdzu iet uz antikvariātiem - te atmiņas var nopirkt un pārdot. Es pērku vecas bildes, no kurām cilvēki grib tik brīvi - viņi aiznes tās antikvariātam, reizēm pie manis uz muzeja krājumu. Viņi tiek brīvi no atmiņu nesējiem.

Tā ir fikcija, zinātniskā fantastika - atmiņas dzēšana. Es gribētu zināt, kāds kļūtu cilvēks, ja būtu iespējams nomērķēt uz konkrētām atmiņām un izdzēst tās; kas taisītu naudu no tāda produkta; kas izmantotu atmiņas dzēšanu kā varas rīku; kā cilvēks attaisnotu tāda produkta patērēšanu?

Par atmiņas manipulāciju cilvēks domā sen un joprojām. Grieķu mitoloģijā Lete (Lethe) ir aizmirstības upe. Memory clearing house (Atmiņas dzēšanas māja) ir 19.gadsimta zinātniskās fantastikas stāsts par iespēju dzēst nevajadzīgās atmiņas un iegūt kārotās. Eternal sunshine of the spotless mind (Netraipītā prāta mūžīgā saules gaisma), Memento (Atgādinājums), Dark City (tumšā pilsēta) u.c. filmas apspēlē atmiņas manipulāciju.  20.gadsimta sākumā mākslinieks Marsels Dišāns un komponists Eriks Satī izteikuši vēlmi dzīvot bez atmiņas, lai vienmēr justu izbrīnu. Tīmeklī var lasīt, ka zinātnieki jau strādā pie atmiņas dzēšanas rīka.

Es ņēmu anonīmas bildes, tās griezu un atstāju tukšumā tēlus. Arī tukšums ir tēls. Tā ir informācija, kurai vairs nevar piekļūt - izdzēstā atmiņa.