Tie, kuri 70. un 80. gados bija jauni, to laiku atceras kā vētrainu jauniešu dzīves, gumijas laivu un brūnu brezenta telšu laiku. Nevienam no mums nekas daudz nepiederēja, toties bija tas, kā nav šodien – laiks. Nebeidzamas nakts sarunas mazu dzīvoklīšu virtuvēs, bezgalīgi garas vasaras studentu celtnieku vienībās, ugunskuri, ģitāra, dziesmas, dejas, iemīlēšanās un lērums kāzu rudens pusē. Brīnišķīgā bezrūpība, kas ļāva mums sajust neizskaidrojamu tuvības un kopības izjūtu. Vienlaikus, visas šīs kopīgās aktivitātes Padomju Savienībā tika radītas ar mērķi pēc iespējas nodarbināt cilvēkus ar kolektīvisma apziņu, tā teikt, lai nerodas nevajadzīgi jautājumi. Tomēr šis nav stāsts par nostaļģiju pēc jaunības un pagājušiem laikiem. Dzīve ir skaista šodien. Vienreizēja katrā mirklī, kuru piedzīvojam. Skatoties šīs dienas acīm, mani jaunības dienu foto arhīva attēli uzdod jautājumu – kur gan pazudusi mūsu bezrūpība un kopības sajūta?