Manas trešās desmitgades sākums bijis saistīts ar ilgām pēc dziļākām saiknēm: veidoju pērļu kaklarotu no satiktajiem cilvēkiem, vietām, sajūtām un atmiņām, lai atrastu mājas sevī. “Maiguma sakne” ir kā tempļa būvniecība, kurā tiek pielūgts maigums. Šis vizuālais pieaugšanas arhīvs ir ciklisks, tajā raksti un vīzijas atkārtojas un turpina parādīties jebkur, kur dodos.

 

Meklējot vietu, ko saukt par mājām, un cilvēkus, kas to apdzīvotu; meklējot dvēseles stāvokli, kad prāts ir pastāvīgā mierā, un stāstu, kas klausītājam būtu jēgpilns, tā vietā tika uzbūvēts kas cits: klusa svētvieta tiem, kuri raud – lai viņi nāktu un ietu (nāktu un ietu, nāktu un ietu).