“Viskairinošākā spēles iezīme,” saka vadošais dzīvnieku spēles teorētiķis Roberts Fāgens, “ir nevis uztveres neatbilstība kā tāda, bet drīzāk tas, ka spēle mūs izsmej ar savu nepieejamību. Mēs jūtam, ka kaut kas aiz tās slēpjas, bet nezinām, vai arī esam aizmirsuši, kā to ieraudzīt.”

Mani interesē spēle, tās teorija un pielietojums ikdienā. Darbs “Dear Christine” pēta vispārpieņemtās laika konstrukcijas un sociālās pasaules robežas. Cenšos šo procesu mijiedarbību izprast un transformēt, izaicinot un spēlējoties ar robežām. Šī spēle ir sevis režisēta, ietverot arī manis izveidotu spēles uzdevumu, struktūru un noteikumus.

Spēles uzdevums:

Meklēt un censties atrast savu bērnības vēstuļu draudzeni Kristīni, kura pēc nejaušības principa tika izvēlēta ārpusklases vācu valodas pulciņā, iespējams, kādas starpvalstu skolu apmaiņas programmas ietvaros. Toreiz Kristīne dzīvoja Hornā, Austrijā. Savstarpējā saziņa beidzās, atmiņā neatsaucāmu iemeslu dēļ, pirms aptuveni 22 gadiem.

Spēles noteikumi:

Izmantot tikai tādus komunikācijas, transporta un izpētes līdzekļus, kādi man bija pieejami 1997. gadā:

1)   Rakstīta vēstule, sūtīta ar pasta starpniecību (netiek pielietoti mūsdienu sociālie tīkli, lai palīdzētu sazināties vai atrast Kristīni);

2)   Tieša ierašanās (iepriekš populārākais saziņas līdzeklis -  zvans uz mājas stacionāro telefonu vai tieša ierašanās pie dzīvesvietas durvīm, iepriekš par to nebrīdinot, jautājot: “Vai Kristīne ir mājās?”);

3)   Pārvietošanās līdzekļi - autobuss un vilciens;

4)   Meklēšanas rīki – fiziskas kartes (iegūtas grāmatnīcā un vietējā informācijas centrā), mutvārdu saziņa ar cilvēkiem, kuri dzīvo Hornā vai Vīnē, kā arī fiziska pārvietošanās - pietuvošanās.