Izjūtu gamma ir plaša. Galvā kņud skudras. Gar kāju tek skābe, kas sūcas no baterijām muguras lejasdaļā, un iesūcas zaļajā sūnās. Mans skatiens ir vērsts debesīs. Metāls manī sāk rūsēt, bet plastmasas daļās esmu tuvs mūžībai. Emocionāli tas ir pārbaudījums - apzināties, ka biji vajadzīgs, saprast, ka esi pamests, bet cerēt, ka esi pazaudēts. Un ticēt, ka tapsi atrasts.
Nav nozīmes, kas es esmu. Izmesta rotaļlieta, pazaudēta kurpe, vilciena vagonā atrasts gumijas ruksis vai kādam nevajadzīga grāmata… Es droši vien gribu būt atrasts. Un zinot, ko tikai nemeklē un kas tik vēl pasaulē nav atrasts, un ko tik vēl raksta tajos avīžu sludinājumos, man atliek tikai gaidīt - kad sakritīs un kāds saliks kopā manu pazaudēto vai pamesto esību, ar citu meklējumiem vai atradumiem. Un tad dzims jauns stāsts. Ar citu jēgu.
Par tikšanos un tās pavērtām iespējām ir uzrakstīti tūkstošiem stāstu… Tie parasti ir par mīlestību starp cilvēkiem. Par pazaudētiem priekšmetiem un priekšmetu atradējiem vai meklētājiem un to tikšanās laikā dzimušajām emocijām neesmu vēl lasījis nevienu...
Bet vispār es varu kļūdīties. Galu galā, esmu tikai plastmasas robots izmests mežā, un mans skatiens ir debesīs vērsts. Bet galvā ložņā skudras.