ir mana sajūta ik pa laikam. 

 

Skatoties uz šīm sievietēm, es izjūtu ‘uz zemes’ sajūtu. No vienas puses, tas raisa mazu vilšanos  (kā jau tas mēdz būt uz zemes), no otras – tas ir kaut kas īsts. Un tā ir viena no manas dzīves vērtībām. 

Ar saviem matiem, savām lūpām. Saviem pacēlumiem un kritumiem. Es viņas atradu. Septiņas. Kā nedēļas dienas. Katra ar savu sajūtu un noskaņu. Un uzdevumu. 

 

“Man nav ko vilkt” ir stāsts par to, ka drēbju mums pietiek. Tas ir meklējums zem virskārtām.  

Laiks skrien nenormāli ātri. Un manas vienīgās mājas ir mans ķermenis. Ko vingrinu, nosodu, reizēm gribu citādāku, reizēm mīlu. Protams, ik pa brīdim uznāk vēlēšanās nostaļģiski ceļot laikā gadus  desmit vai divdesmit pagātnē. Pēc desmit gadiem es ilgošos pēc šodienas šī paša ķermeņa. Padomāju, varbūt ir vērts to mīlēt tagadnē. 

 

Lai ko es vilktu. Lai kāds notikums. Vienmēr un visur tas nāk ar mani. Un es esmu vienā vienīgā eksemplārā.