Cilvēka atmiņa ir kā bibliotēka, kura uzglabā neizmērāmu informācijas apjomu, tomēr šis un tas aizmirstas, laika gaitā deformējas vai izgaist bez pēdām. Tā ir dabiska smadzeņu darbības specifika. Rekonstruējot situāciju nospiedumus savā apziņā, nākas saprast, ka tie reizēm ir kā neprecīzi uzrakstīti diktāti, kuri dažviet blāvāk, dažviet spilgtāk ataino to, kas norisinājās objektīvajā realitātē. Ir izdzisušas svarīgas sižeta detaļas, turpretī citas ir bagātīgi izpušķotas ar niansēm. Ir vietas, kur domu plūsma apsīkst un uzrakstītais ir tik sadrumstalots, ka nav iespējams sastiķēt lielo bildi. Reflektējot par selektīvo atmiņas procesu iedabu, darbos atveidoju situāciju, kur aiz kadra paliek šķietami mazsvarīgais. Fotogrāfijas tiek sagrieztas sīkākās vienībās un tad ar lielu precizitāti atkal saaustas kopā. Taču kadrs nekad vairs nebūs tieši tāds kā pirms tam. Tas ir pakļauts mikroskopiskām nobīdēm, kuras veido deformētu viengabalainību.