Paula Jansone

VAKARS UZ EZERA

</>


Sākumskolas audzinātāja šo teicienu izmantoja bieži. Dīvainā kārtā – situācijās, kurās kāds ir savārījis ziepes, klase satrakojusies, plāni izjukuši, nevis, lai raksturotu glezniecisku ainu, koka laivai slīdot pretī saulrietam rāmā, gulbju apdzīvotā ezerā. 

 

Manā blokmāju rajonā augušā cilvēka prātā lauki vienmēr bijuši kā paradīze aiz betona mūriem – bērni tur rotaļājas ne tikai ar kucēniem un kaķēniem, bet arī ar kazlēniem un cālīšiem, cilvēki neguļ gultās, bet gan smaržīgās siena gubās, laukos vienmēr ir svaigs piens un visi vakaros dzied dziesmas. 

Likumsakarīgi, man pieaugot, auga arī vēlme iegūt pašai savu lauku māju, un es izmantoju katru brīvo nedēļas nogali, lai apciemotu draugus, kuri pie tādām ir tikuši. 

Norimstot pirmajai svaigā gaisa eiforijai, skatam sāk pavērties realitāte – nespēja pilnas slodzes darbu savienot ar lopkopību un kārtīgu dārzkopību, izdragātie lauku ceļi, kas pieprasa kārtējo automašīnas remontu, grūtības atteikties no pilsētā ierastās ikdienas ērtības, un beigu beigās – cilvēciskā vēlme vasaras atvaļinājumos atpūsties, nevis nodarboties ar nerimstošu ravēšanu.

 

</>