Una Taal

ZVAIGŽŅU BĒRNI

</>


“Nekad nav bijis šaubu – bērni man būs. Vismaz četri...”

“Vilšanās.
Apstājas laiks.
Vainas apziņa.
Bailes.
Skumjas un tukšums, ķermenis kā tukša bezjēdzīga telpa.
Gaidīšana.
Šausminošs klusums. Blakus klusi šņukst sieviete.
Bezgalīga vientulības sajūta.”

“Es esmu krople, tikai manu kroplību nevar redzēt. Tik ļoti ienīstu savu ķermeni.”

“Tā ir sajūta, kad liekas, ka tu esi tikai apvalks. Apvalks tukšumam. Nepiederīgs kādai “īstajai” dzīvei, ritumam, nokavējis, nepaspējis. Tas ir tukšums, kurā ir tikai jautājumi.”

“Pēc piedzīvotā zinu, kā ir just to, ka neko nespēju just. Kā ir just tik daudz, ka sajūtas noslāpst. Tu negribi pazīt ne sevi, ne savu dzīvi apkārt, lai arī cik laba, skaista un mierinoša tā varētu būt.”

“Šo ceļu es neizvēlējos. Tātad, iespējams, man ir citāda sūtība.”

“Lūgšanas. Es aizvēršu acis, un, kad atvēršu, tas viss būs garām, un es mācīšos ticēt no jauna.”

 


</>